Mūsu stāsti - Pianistes Jautrītes Putniņas piemiņai zaigojošs stikla piemineklis – flīģelis

Pagājušā mēneša izskaņā, ar Valmieras pilsētas pašvaldības, kolēģu, ģimenes un cienītāju atbalstu tika uzstādīts spilgtās pianistes, personības un “Goda valmierietes” Jautrītes Putniņas (08.03.1929.–22.01.2017.) viņas pasaulīgo dienu un aizsaules mūža instruments – flīģelis. Spilgtā pianiste Jautrīte Putniņa mūža mierā dus savā dzimtajā, vienmēr mīļajā pusē – Valmierā.

Kā putnu ceļ gaisā spārni, tā Jautrītes dvēseli cēla šī spārnveidīgā instrumenta skaņas. Jautrīte bija pārliecināta, ka mūzika ir tilts pāri mūžībai. Savās atmiņās viena no izcilākajām 20. gadsimta Latvijas mūziķēm, pianiste Jautrīte Putniņa rakstīja: “Mūzika man ir kā reliģija. Skanoša mūzika ir mana apsolītā zeme. Es jūtos drošībā. Pasargāta. Apmīļota. Vajadzīga. Jo kādam taču jāatver nošu grāmata un skaņas jāizlaiž pasaulē. Man nav šaubu, ka ir mūžīgā dzīvošana. Par to mani katru mīļu dienu pārliecina mūzika. Tas ir kā vienīgais tilts, kas savieno šo pasauli ar viņsauli….”  

Cilvēka auguma izmērā (1.75m) augstais kapu piemineklis veidots neordinārā, laikmetīgā tēlnieka Ernesta Vītiņa “Glasstone” stikla krāvuma kapakmeņu darbnīcā. Tas radīts no īpaša selektīvā stikla, kas iezaigojas trīs dažādos toņos. No katra augstuma, rakursa, puses tas maina krāsas un veido savu stāvu neviendabīgu, veidojot atsauci uz Putniņas dinamisko personību un dzīves ritumu. 

Viņā mita ne tikai spēcīgs radošais gars, kas iedvesmoja daudzus, bet arī kaislīgs revolucionārs. Jautrīte bija slavena ar savu ekspresīvo, dinamisko spēlēšanas manieri un vēlmi izspēlēt sarežģītas kompozīcijas, tādējādi popularizējot tolaik Latvijā mazāk zināmus skaņdarbus. Dēļ viņas spilgtās, un tā laika varai neērtās personības, Jautrīte piedzīvojusi Padomju laiku represīvās darbības, kas liegušas pianistei uzstāties un mācīt. Taču, par spīti tam, Putniņa turpinājusi darboties klaviermūzikā, pamazām izcīnot iespēju atkal spēlēt. 2010. gadā Jautrīte saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu un Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Viņas skolnieki un laika biedri viņu atceras kā grandiozu personu, pārliecības pilnu un striktu, un netrūkst Putniņas talanta apbrīnotāji vēl šobaltdien. 

Putniņa dzimusi 1929. gada 8. martā Valmierā smalkmehāniķa un gleznotājas ģimenē. Viņas talants un neatlaidība atainojusies visa mūža garumā, tāpat kā viņas mīlestība pret dzimto pusi – Valmieru. Jau trīs gadu vecumā izdomājot, ka vēlas spēlēt klavieres, Jautrīte pie tā turējusies visu mūžu, 16 gadu vecumā iestājoties Konservatorijā, kur pēcāk daudzus gadus apmācījusi jaunos pianistus.  Pateicoties mākslinieces iniciatīvai, tika iedibināts Valmieras Senās, tagad zināms kā Ziemas mūzikas festivāls. Savukārt, cildinot Valmieras goda pilsoni, pilsētas rīkotais, ikgadējais, Starptautiskais jauno pianistu konkurss turpmāk nesīs izcilās pianistes, valmierietes Jautrītes Putniņas vārdu.

Interesanti, ka stikla pieminekļa priekšplānā, no misiņa veidots, ietverts ne tikai skanīgais virtuozās mākslinieces vārds, bet, vēl arī tas, kas uz pirmo acu uzmetienu, nezinot šo stāstu, skatītājam var šķist, kā mazs, jautrs putniņš… kas, savā ziņā, tā arī ir! Vien tas, ka šo mazo savdabīgo putniņu, Jautrīte pati izveidojusi spēlējoties ar sava vārda un uzvārda burtiem, un ar to parakstījusies visu savu dzīvi. Visā pieminekļa garumā vienā pusē ietverta metāla stīga, kas simbolizē šo cilvēcīgo, izaicinājumu pilno, dzīvi kā nostieptu stīgu. Tā aicina spēlēt kaislīgi, taču biedē ar pārtrūkšanu… Tāds ir cilvēka mūžs – neparedzams, nospriegots un skanīgs. Tāds tas bija arī Jautrītei Putniņai.